Jaunās kārtības laikmetā prezidents Soeharto valdīja Indonēziju 32 gadus no 1967. līdz 1998. gadam.
Jaunās kārtības laikmetā masu informācijas līdzekļus Indonēzijā kontrolēja valdība, un nebija preses brīvības.
Jaunās kārtības laikmetā politiskajām partijām tika atļauts tikai viena partija, proti, darba grupa (Golkar).
Suharto ir pazīstams kā ļoti autoritārs līderis, un tam ir stingra kontrole pār sabiedrību un valdību.
Jaunās kārtības laikmetā daudzi valdības aktīvisti un kritiķi tika arestēti, spīdzināti un pat nogalināti drošības spēki.
Lai arī Suharto vadīja Indonēziju vairāk nekā trīs gadu desmitus, cilvēki viņu nekad nav ievēlējuši tieši.
Suharto ekonomikas politika, kas pazīstama kā monetārā attīstība, izdevās palielināt Indonēzijas ekonomisko izaugsmi, bet arī izraisīja tādas problēmas kā korupcija un liela sociālā nevienlīdzība.
1998. gadā visā Indonēzijā notika nemieri un masīvas demonstrācijas, kas galu galā piespieda Suharto atkāpties no viņa pozīcijas.
Pēc tam, kad Suharto atkāpās, Indonēzija piedzīvoja pārejas periodu uz demokrātiju, ko iekrāso politiskās reformas un konstitucionālās izmaiņas.
Lai arī demokrātija ir īstenota Indonēzijā, joprojām ir dažas autoritāras darbības, ko veic valdība, piemēram, cilvēktiesību pārkāpumi un mazākumtautību grupu vajāšana.
