Utilitārisms ir ētiska teorija, kurā teikts, ka pareizā rīcība ir darbība, kas gūst vislielāko labumu cilvēku skaitam.
Utilitārisma jēdzienu pirmo reizi ieviesa britu filozofs Džeremijs Benthems 18. gadsimtā.
Benthems izstrādā utilitārisma principu, ierosinot domu, ka cilvēka laime ir viņu eksistences galvenais mērķis, un jebkura rīcība ir jānovērtē, pamatojoties uz tā pozitīvo ietekmi uz cilvēka laimi.
Indonēzijas kontekstā utilitārisms ir izmantots daudzās valsts politikā, piemēram, infrastruktūras attīstībā un vides aizsardzībā.
Utilitārisma pielietojumu infrastruktūras attīstības politikā var redzēt no valdības centieniem palielināt sabiedriskā transporta pieejamību un ērtības, kas, domājams, uzlabos sabiedrības labklājību.
Tikmēr utilitārisma pielietojumu vides aizsardzībā ir redzama valdības centieni samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas un uzlabot gaisa kvalitāti, kas, domājams, uzlabos cilvēka labklājību kopumā.
Tomēr utilitārisma kritika parādījās arī Indonēzijā, īpaši cilvēktiesību un sociālā taisnīguma kontekstā.
Daži kritiķi uzskata, ka utilitārisms ir pārāk koncentrējies uz vairākuma ieguvumiem un ignorē mazākuma intereses.
Turklāt kritiķi uzsver arī ieguvumu un zaudējumu mērīšanas problēmu, kurus bieži ir grūti izmērīt objektīvi.
Neskatoties uz to, utilitārisms joprojām ir viena no svarīgajām ētiskajām teorijām Indonēzijas kontekstā un tiek izmantota kā ceļvedis daudzās publiskās politikas jomā.
